Šajā pasaulē viss ir bezgaumības kalngals. Bet pāri šim kalna galam, kā monumentāla statuja paceļas mana vientuļā figūra - pēdējais labas gaumes mohikānis vispārējā stulbuma, nekompetences un tukšu pļāpu jūklī. Tāds nesaprasts 21. gadsimta sākuma dekadentisks dendijs - Oskara Vailda (tas neattiecas uz orientāciju), Fridriha Nīčes un latvju Kārļa Padega līdzinieks. Ar mūžam ereģētas apziņas stāvokli - kā jau pieklājas varoņiem, kuri dzimuši pēc seksuālās revolūcijas. Pasaules pilsonis, kuram riebj mietpilsonības puvešu smaka un kuru garlaiko saviesīgās ļautiņu tenkas. Vīrs, kurš visu dzīvē jau izbaudījis un kuram šī pasaule vairs nespēj sniegt pietiekami asus kairinājumus. Nealkstu pēc slavas, es, diženais vienpatis! Pat, ja visi pārējie trulie ļautinji vienotos kopīgā korī, lai dziedātu man slavas dziesmas, tās nespēs remdēt manu vienaldzību pret ikdienības duļķaino straumi. Attālinos no visiem un ieeju sevī kā Narciss upes krastā - šeit nav neviena, kurš buutu manis vērts!
P.S. Jūtas izraisa domāšanu, navis domāšana jūtas ....
pa to vietu kur rodas ziedi :)
AtbildētDzēstlabais